Sarunas un pārdomas TikTok

Par mani. Par ceļu, kas sākās daudz agrāk, nekā spēju to izskaidrot.

Kopš agras bērnības esmu jutusi un redzējusi vairāk, nekā tolaik spēju ietērpt vārdos vai izskaidrot ar man pieejamajām zināšanām. Manā pieredzē vienmēr ir pastāvējusi saikne arī ar tiem cilvēkiem, kuri fiziski uz šīs planētas vairs neatrodas, un jau ļoti agri man radās sajūta, ka mūsu eksistence neaprobežojas tikai ar redzamo, izmērāmo un vispārpieņemto. Ka mēs vienlaikus varam būt dažādās telpās un starptelpās, ka cilvēka apziņas plašums, iespējams, ir daudz lielāks, nekā ikdienā esam raduši pieņemt, un ka ne visu, ko piedzīvojam, spējam uzreiz izskaidrot ar prātu.

Tolaik man līdzās nebija cilvēku, ar kuriem par šīm pieredzēm varētu brīvi sarunāties, uzdot jautājumus vai vienkārši būt saprastai. Tāpēc par manu tuvāko sarunu biedru kļuva daba. Es biju dabas bērns — daudz laika pavadīju ārpus ierastās vides, vēroju, sajutu, pētīju un mācījos uztvert pasauli ne tikai caur vārdiem, bet arī caur klusumu, ritmu, kustību un tām smalkajām likumsakarībām, kuras atklājas, kad cilvēks nesteidzas visu tūlīt nosaukt un izskaidrot.

Arī attiecības ar savu ķermeni, uzturu un veselību man nekad nav bijušas tikai jautājums par to, ko ēst, lai izdzīvotu. Mani interesēja, kāpēc organisms reaģē tieši tā, kā tas reaģē, kā mainās pašsajūta, enerģija un domāšana, mainoties ēdienkartei, dzīves ritmam vai fiziskajai slodzei. Esmu izgājusi cauri dažādiem uztura eksperimentiem — no veģetārisma līdz keto pieejai, no apzinātas atturēšanās līdz periodiem, kuros īpašu uzmanību pievērsu organisma autonomijai, tā dabiskajiem procesiem un spējai pielāgoties.

Kustība, sports, dzīves ritms un ķermeņa funkcionalitāte kļuva par neatņemamu šīs izpētes daļu. Savukārt ģimenes pieredze, kurā liekais svars bija redzama un klātesoša realitāte, lika man jau agri aizdomāties par to, cik lielā mērā mūsu veselību un izvēles ietekmē vide, ieradumi, dzimtas pieredze un priekšstati, kurus reizēm pārņemam, pat nepamanot. Es negribēju vienkārši palikt šajā burbulī. Vēlējos saprast, kā tas veidojas, kāpēc cilvēki tajā nonāk un kādas iespējas pastāv dzīvot citādi.

Laikam ejot, dzīve mani saveda ar ļoti dažādiem cilvēkiem, zināšanām un pieredzēm, kas pakāpeniski paplašināja manu interešu loku no fiziskā ķermeņa līdz cilvēka apziņai, identitātei, dzimtas stāstiem un eksistenciāliem jautājumiem. Es sāku dziļāk interesēties par dzimtas karmu, iepriekšējo dzīvju atmiņu pieredzēm, nākotnes iespējamajiem scenārijiem un dažādiem sevis izzināšanas instrumentiem — Human Design, ciparu psiholoģiju, grafoloģiju un citām pieejām, caur kurām cilvēki mēģina izprast, kas viņi ir, kas viņi nav un kāpēc viņu dzīvē atkārtojas noteiktas situācijas, izvēles vai attiecību modeļi.

Man šie instrumenti nav kļuvuši par absolūtām patiesībām vai gatavām atbildēm. Drīzāk tie ir bijuši atšķirīgi skatpunkti, caur kuriem uzdot arvien precīzākus jautājumus, salīdzināt pieredzes, vērot sakritības un meklēt likumsakarības. Es apzinos, ka ne visās jomās manas zināšanas ir vienlīdz padziļinātas un ka ne visam, ko esmu redzējusi, sajutusi vai piedzīvojusi, šobrīd spēju piedāvāt zinātnisku pamatojumu. Taču man šķiet svarīgi atšķirt to, ko nav iespējams pierādīt, no tā, ko cilvēks subjektīvi piedzīvo, vienlaikus nenoliedzot pašas pieredzes nozīmi viņa dzīvē.

Tieši šī vēlme saprast, nevis akli pieņemt, mani ir padarījusi par ļoti zinātkāru cilvēku. Esmu ļāvusi sev izpētīt dažādas pieejas, reizēm iedziļinoties ļoti pamatīgi, reizēm tikai pieskaroties kādam virzienam, lai saprastu, vai tajā ir kas tāds, kas palīdzētu ieraudzīt plašāku kopainu. Man nekad nav bijis tik svarīgi pierādīt, ka man ir taisnība, cik atrast to kopīgo saucēju, kurā pieredze, novērojumi, zināšanas un veselīgs kritiskums var satikties.

Savā dzīvē esmu izspēlējusi vairākas lomas, piedzīvojusi dažādus attīstības posmus, pārskatījusi savas pārliecības un ne reizi vien atgriezusies pie jautājumiem, uz kuriem šķita, ka atbildes jau ir atrastas. Ar laiku esmu sapratusi, ka cilvēka izaugsme ne vienmēr nozīmē virzīšanos tikai uz priekšu. Dažkārt tā ir atgriešanās pie senām atmiņām, pie dzimtas pieredzes, pie bērnības sajūtām vai tādiem kā mūsu iekšējiem atmiņu failiem, kuros glabājas ne vien notikumi, bet arī veids, kā esam tos uztvēruši un kā tie turpina ietekmēt mūsu šodienas izvēles.

Šo atmiņu failu atvēršana, pārskatīšana un izpratne man ir kļuvusi par vienu no veidiem, kā ieraudzīt, cik tālu savā attīstībā esam nonākuši, kur šobrīd atrodamies un uz kurieni vēlamies doties. Kādi ir mūsu mērķi? Kādi ir mūsu uzdevumi? Kuras izvēles patiešām ir mūsu pašu un kuras joprojām izdarām, vadoties pēc kādreiz iemācītiem priekšstatiem? Un vai dzīve, kuru dzīvojam, atbilst tam cilvēkam, par kuru iekšēji jūtamies aicināti kļūt?

Es ticu, ka mēs šeit neesam atnākuši tikai patērēt, izpildīt ikdienas pienākumus un eksistēt starp vienu dzīves posmu un nākamo. Katrā cilvēkā ir kāda unikāla spēja, savs īpašais redzējums, sava superspēja, kuru ne vienmēr iespējams uzreiz atpazīt vai iekļaut sabiedrībā pieņemtajos priekšstatos par talantu un panākumiem. Reizēm šī superspēja sākotnēji šķiet pat kā apgrūtinājums — kā pārlieku liels jutīgums, citāda domāšana, neparasta uztvere vai nespēja samierināties ar virspusējām atbildēm.

Taču, manuprāt, būtiskākais nav tikai šo spēju atklāt. Ir jāiemācās ar to sadzīvot, to izprast, attīstīt un atrast veidu, kā dalīties ar citiem, nezaudējot pašam sevi.

Jo mēs katrs esam kā viena plašāka veseluma atšķirīga šķautne. Satiekoties, sarunājoties un pat sastopoties ar pilnīgi pretējiem uzskatiem, mēs iegūstam iespēju ieraudzīt kaut ko tādu, ko vienatnē, iespējams, nekad nebūtu pamanījuši. Otrs cilvēks var kļūt par spoguli, jautājumu, izaicinājumu vai atbildes sākumu. Un tieši šajā savstarpējā mijiedarbībā notiek mūsu redzējuma paplašināšanās — nevis tāpēc, ka visi domātu vienādi, bet tāpēc, ka katrs spēj ienest kaut ko savu.

Tāpēc es dalos. Nevis tāpēc, ka zinātu visas atbildes, un nevis tāpēc, lai kādu pārliecinātu par savu pasaules redzējumu. Es dalos ar to, ko esmu piedzīvojusi, izpētījusi, novērojusi un pārbaudījusi savā dzīvē, ar likumsakarībām, kuras esmu pamanījusi, un pieejām, kas man palīdzējušas dzīvot apzinātāk, veselīgāk un saskaņotāk ar sevi. Dalos arī ar jautājumiem, uz kuriem joprojām meklēju atbildes, jo uzskatu, ka zinātkāre un gatavība pārskatīt savus priekšstatus ir viena no vērtīgākajām cilvēka īpašībām.

Manā pasaules uztverē cilvēks nav tikai viņa ķermenis, profesija, sociālā loma vai pagātnes pieredze. Mēs esam daudzslāņaini, mainīgi un savstarpēji saistīti, un mūsu iekšējais plašums, iespējams, sniedzas tālāk par robežām, kuras paši sev esam noteikuši.

Un varbūt pats interesantākais sākas tieši tajā brīdī, kad pārstājam jautāt tikai «Kā man pareizi dzīvot?» un sākam jautāt «Kas es patiesībā esmu, ko esmu atnācis šeit piedzīvot un ko varu dot pasaulei?»

Ja arī tu jūti, ka tavā dzīvē ir jautājumi, kuri neliek mieru jau gadiem, ja reizēm šķiet, ka pasauli uztver citādi nekā apkārtējie, vai vienkārši vēlies ieraudzīt plašāku perspektīvu uz sevi, savu pieredzi un dzīves iespējām — droši uzraksti man.

Es nesolu gatavas atbildes, taču varu piedāvāt atvērtu sarunu, savu pieredzi, zinātkāri un vēlmi kopīgi meklēt likumsakarības.

Varbūt tieši mūsu satikšanās būs tas kopīgais saucējs, kas palīdzēs ieraudzīt vēl kādu līdz šim neatklātu šķautni.

Jo mūsu plašums ir daudz plašāks, nekā mums sākotnēji šķiet. ✨